Aivars Eipurs 09.03.2010 19:22

Var saprast Sintijas, Džona Lenona pirmās sievas, Džuliana mātes novēloto (tiešām, kāpēc ne agrāk?) reakciju uz daudzajām grāmatām par viņas vīru, kuras samērā ātri izpērk. Vairums no šo grāmatu autoriem Džonu nebija pat pazinuši, bet viņa ar viņu bija kopā desmit gadus, redzēja, kā viņš kļūst slavens. Ar visām no tā izrietošajām sekām. Tiešām, viņai taisnība, jo pat es personīgi pazīstu kādu simpātisku talantīgu angli, kurš uzrakstījis grāmatu par Lenonu, kas ir tulkota vairāk nekā desmit valodās. Sintijas grāmatā ir atkal citas bildes, variācijas par iepriekš redzētajām. Atsauca atmiņā arī jau dzirdētas un skatītas, bet atmiņā pagaisušas Džona bērnības lietas. Proti, kā viņu privatizēja stingrā vecākā no mātesmāsām Mērija Elizabete, saukta par Mimī, un kā vēlāk, Džonam vēl tīnim esot, zem policista auto pakļuva un gāja bojā viņa māte Džūlija. Taču es nezināju simpātiskas detaļas par „Bītliem” Hamburgā. Kā viņiem vajadzēja iekarot skatuvi, uz kuras pirms viņiem stundām un dienām ilgi bija plosījies publikas mīlēts meiteņu šovs. „Bītliem” vajadzēja noturēt uzmanību 3-4 stundas, bet gabalu, ko spēlēt, tik daudz viņiem nebija. Tad nu viņi katru centās izvilkt līdz divdesmit minūtēm! Bezgala atkārtojot muzikālo pusi un ārdoties pa skatuvi, kas Džonam esot tīri labi padevies. Beigās viņi publikai iepatikās. Kā sūtījis vēstules Sintijai, uz aploksnes uzrakstot norādījumu pastniekam: „Pastniek, pastniek, neguli – Sintijai nes vēstuli! Viņu ļoti mīlu es. Steidzies, vecīt, nes, nes, nes!” Sintija grāmatā mazliet atriebjas Joko Ono, pastāstot, kā Džulians, iepriecinot Sintiju, saucis Joko par Koheju Hokeju. Toties Joko izmantoja iespēju, atsakot Sintijai iespēju braukt līdzi Džulianam uz Štatiem tūlīt pēc Džona nāves, skaidri pateikdama: „Tu man neesi gluži veca draudzene no skolas laikiem, Sintij.” Sintija arī neslēpj, ka reizēm jutusies nepiemērota sabiedrībā, kurā gozējies slavas virsotnē esošais Džons. Lasītājs šeit var arī uzzināt kā Džons viņu abu draudzības sākumā reiz Sintijai iesitis, un arī to, ka jau 1966. gadā saņēmis vēstuli no kāda pareģa ar brīdinājumu, ka reiz Štatos viņu nošaus. Džons to arī neaizmirsa un reizēm pieminēja. Protams, ja var ticēt Sintijai. Kāpēc gan neticēt viņai 25 gadus pēc Džona nāves? Grāmata angliski izdota 2005.gadā.