Aivars Eipurs 27.05.2010 10:28

Par šo grāmatu ir jāraksta vēl un vēl. Ja es būtu mazs, es gribētu, lai manā grāmatu plauktā ir šī grāmata – tik laba viņa ir. Es domāju, ka šāda doma varētu iešauties prātā katram otrajam. Taču pieaugušais to var iegūt savam bērnam, kas ir pirmsskolas vecumā vai arī skolas pirmajās klasēs. Grāmata ir arī pamatīga. Parasti mēs esam pieraduši, ka dzejoļu grāmatā ir vai nu divdesmit dzejoļi ar lielām bildēm vai ap četrdesmit dzejoļu ar mazākām bildēm. Te ir veselas 12 nodaļas, katra varētu būt tāda neliela bērnu grāmatiņa. Te ir brīnišķīgi skaitāmpantiņi, kuros velti meklēt sakarību no sākuma līdz beigām, dažs vārds pielikts vienīgi labskaņai. Te ir arī vienkārši lieliski bērnu dzejoļi: „vakara vētra“ (sedzampants), „saruna“, „īstais“, „Marmelādes nolaupīšana“ (kādas mīlas stāsts), „skolotāju pilsēta“, kuros ideja saķer lasītāju un liek pārdzīvot. Te ir arī ietekmju un motīvu radīti dzejoļi. Piemēram, „alvas zaldātiņi“ kur pirmā rindiņa „ ati bati ati bati“ uzreiz atsauc atmiņā Bulata Okudžavas „ati bati šļi soldati..“. Tāpat ir arī Andreja Upīša“Sūnu ciema zēnu“ motīvi, pat vesela nodaļa tā saucas. Dzejniece brīvi izmanto arī citus jau sen agrāk radušos skaitāmpantiņus, citē pa rindai vai pantiņam, kā dzejoļos „ābeckaķis“ vai „divi prāti“. Skaitāmpantiņi ir „leļļu kājas“,“trīs reiz trīs“, „dinozauru aritmētika“. un daudzi citi. Ir arī pa kādam, kur tas ir daļēji, kā kombinācija ar „dzejoli kā dzejoli“(A.E.).Tāds ir dzejolis „klusais telefons“. Dažreiz atsevišķa rinda skan cietsirdīgi, taču kopā tas izklausās mīlīgi un jautri. Tāda skaitāmpantā „rakst nieki“ ir rinda „ilze binde zupā inde“, īpaši, ja pazīstu šo pieminēto dzejnieci. Ir viens dzejolis kādreiz bērnu starpā tik populārajā pupiņvalodā. Sameklējiet! Ja nezināt, uzreiz nesapratīsiet. To gribētos salīdzināt ar bērnu slimībām, tādām kā cūciņas un masalas, kas pēkšņi uznāk un ātri pazūd uz neatgriešanos. Nodaļa „puikas laukos“ veidota tautas dziesmu stilistikā. Izteikti postmoderns dzejolis ir „dzelzgalvju zeme“, kurš man šķiet ļoti aktuāls. Interesanti, ka tieši pats dzejolis „iekšiņa un āriņa“ nav no tiem labākajiem (kā reta parādība šajā grāmatā). It kā par daudz tur salikts kopā no nesaliekamā šajā īsajā divpantu dzejolī – tas nav skaitāmpantiņš. Pie visa tā ar pilnu atbildību rakstu, ka šī ir viena no visu laiku labākajām latviešu bērnu dzejoļu grāmatām. To rakstījusi divu bērnu – Pētera un Alīses – mamma, un šis krājums ir gadu gaitā izlolojies. Pēterim tikusi vairākkārtēja pieminēšana. Šeit svarīgi minēt krājuma pirmo dzejoli „pēterītis un miķelītis“, kur vienam ir zēna vārds, un viņš iet skolā, bet otrs ir puķe ar zēna vārdu (gandrīz uzrakstīju „otrs vispār nav cilvēks“, kā anekdotē par čukču), kas aug aiz loga.Tā mazajam cilvēkam mazpamazām tiek ieaudzināta tēlaina domāšana, var gadīties, ka ar laiku tā pāraugs pastāvīgā dzejas uztveres prasmē.