Aivars Eipurs 07.06.2010 11:14

Šis romāns tiek pieteikts kā Baltijas triloģijas pirmā daļa. Trīs vēsturiskie Petra Dirģēlas romāni stāstīšot par notikumiem 15.-17. gadsimtā Baltijas reģionā. Pirmās grāmatas „Slēptais brasls” centrā ir uzņēmīgs jauns Žemaitijas patriots Kazimirs Būga, kas neklausa norīkojumam doties uz Čerņigovu Krievzemē un būt tur par vietvaldi. Būga aptver, ka viņa dzīves jēga tādējādi tiktu pazaudēta. Jo viņam ir aicinājums izcīnīt Žemaitijai izeju pie jūras, ieņemot Klaipēdu. Tas notiek laikā, kad teritorijas staigā no rokas rokā, piedaloties Livonijas ordenim, poļiem un Lietavas (šajā romānā ar „a”) karotājiem. Pēdējo starpā valda nodevība un nesaprašanās. Nesaprašanās ir viens no iemesliem, kādēļ lasāmību es novērtēju tikai ar trijām zvaigznītēm. Droši vien tā ir autora vēlēšanās tuvoties tā laika cilvēka iekšējai pasaulei, jo diez vai tulkotājs būtu tā pārspīlējis. Proti, es līdz pat grāmatas beigām brīnījos par sarunām starp tēliem, tās nepārtraukti mulsināja. Tā vien likās, ka cilvēki viens otru gandrīz nemaz nesaprot. Vai tā tiešām bijis? Laiks – vēsturiskā nozīmē, protams – ļoti neskaidrs, pie tam daudz kā slēpjama. Apstākļus vēl vairāk sarežģī tas, ka Lietavā ir ienākusi kristietība un ļaudis nopūlas ar šo jauno (tikai pāris gadsimtu) kategoriju izprašanu sevī, kā nu katram tas padodas. Kāds karakalps Mikna Staņulis pūlas Būgu atrunāt no nodoma par katru cenu ieņemt Klaipēdu. Jo bez jūras dabā ir vēl daudz kas cits: tie ir arī Melnas pakalni, īstenā Žemaitijas teritorija. Būga varētu dzīvot un valdīt šajos pakalnos, un no pakalniem esot tuvāk līdz debesīm (tiesa gan, ja par izmērāmu attālumu – desmiti metru tuvāk). Tur ir tīri meži, zem kājām – drosminieku pelni. Tur Būga izjustu žemaišu spēku. Bet Būga grib jūru. No stratēģiskā viedokļa tas ir saprotams. Vai spēs? Kazimira Būgas centieni sastopas ar Ieva Sudimantaites neatkarīgo raksturu. Viņā ir īsti spīdoliskas (spīdaliskas) bangas, taču Sudimantaites rīcības īstie nolūki pagaidām netop skaidri.