Aivars Eipurs 12.07.2010 10:15

Kriminālajā noziedznieka Staņislava Rogaļova epopejā, ko šoreiz par savas grāmatas tēmu izvēlējies Andris Grūtups, pēc daudziem gadiem var lasīt par šaušalīgām, reāli notikušām lietām. Tiesa, te sastopami arī pārāk strupas detaļas, kas pastiprina kopīgo bēdīgumu par notikušo. Piemēram, ja vīrieša dzimumlocekli ņem un uzreiz iebāž taisnajā zarnā, vismaz jāpiemin upura sāpes. Bet Grūtups to apraksta, it kā tā būtu cimda uzvilkšana rokā, un tas tā ir, stāstot par gandrīz visām epizodēm, kur anālais sekss figurē. Var jau teikt, ka norakstījis no protokola, taču šī grāmata liecina par to, ka autors tomēr arī pats grib būt rakstnieks. Ar upuru nespēju aprakstīt savus pāridarītājus komiski disonē atsevišķu izmeklētāju portreti vienā teikumā. Būtībā arī šis viens autora teikums par izmeklētāju nav vairāk kā tas, ko upuris teicis par pāridarītāju. Diez vai pats autors to apzinās, tā rakstīdams. Man šajā grāmatā vislabākais likās tas, ka tiešām vairāk nekā daudzos romānos par padomju laiku varēja atpazīt un sajust tā laika sociālo atmosfēru – gan provincē, gan Pierīgā. Cilvēku vieglprātība, ļaušanās uzdzīvei ar gadījuma rakstura paziņām un nežēlīgās sekas. Taču arī jāatzīst, ka daudzu upuru vienīgā vieglprātība bija atgriešanās mājās vienatnē tumsā. Šokējošs un arī ne vienīgais gadījums ir cilvēku sišana, lai tie atzītos noziegumā, kurus tie nav izdarījuši. Tā nonāca līdz nāves soda piespriešanai, kuru neizpildīja tikai tāpēc, ka šo pašu epizodi iedomājās izstāstīt Rogaļovs. Jocīgi ir tas, ka augsts, sabiedrībā atpazīstams, labi zināms iekšlietu virsnieks izdomāja Rogaļovu pataisīt par savu aģentu. Uzjautrina arī autora nopietnais jautājums pašam sev, no kurienes šī zvērīgā sišana. Pats izdomā, ka tas nākot no krieviem, 1938. gadā, Staļina represiju laikā. Man gan šķiet, ka tam nav nekāda sakara ar tautību, drīzāk ar apstākļiem, kas maina cilvēka raksturu. Ir viena amizanta epizode, kas mani suģestēja. Atzīšanās procesā daudzo gadījumu un vietu apskates dēļ Rogaļovu uztvēra jau kā savu cilvēku. Un reiz atgriezušies no izbraukuma kriminālistikas kabinetā, darbojošās personas, izmeklēšanas darbinieki un trīs konvojnieki ar automātiem pat nepamanīja, kā Rogaļovs piecēlies, aizgājis aiz galda, arī aiz muguras prokurorei un uzlicis viņai rokas uz kakla. Tad ar pirkstiem sācis raustīt viņas ausu ļipiņas un skaitīt: „Viens, divi, trīs...” Izrādās, šai bijusi dzimšanas diena un šī skaitīšanas nozīmē gadu skaitīšanu, tāda paraža. Visi sastinguši kā paralizēti un bijuši atviegloti, kad viņš neko citu nav pasācis un atgriezies savā vietā, bet prokurore Gaļina izskatījusies apgarota, jo viņai Staņislavs (Rogaļovs) paticis.