Aivars Eipurs 25.06.2010 12:27

Grāmatā ir ledusskapis, par kuru mēs tā arī neko neuzzinām, kā starpnieks, uz kura māte un meita pusaudze piesprauž vai pielīmē viena otrai zīmītes. Nav zināms, cik daudz viņas runā satiekoties, arī par to mēs neuzzinām, pieļauju, ka ļoti maz. Viena otru viņas iepazīst caur zīmītēm. Tie ir ikdienas sīkumi, kā arī lielas lietas, piemēram, meitas attiecības ar draugu, vai arī mātes krūts audzējs, kas ir romāna smaguma ass. Māte strādāja dzemdību nodaļā, darba laiks bija iepriekš neparedzams, varbūt arī tādēļ iesākās šāda veida sarakste. Meitenes tēvs nedzīvo ar viņām, viņš ar meitu tiekas. Ļoti mani aizkustināja tā vieta, kur māte jau nebija atstājusi tikai zīmīti – tā jau bija vēstule par viņas dzīvi – kas izdevies, kas ne, kur nebija būts, kas nebija lasīts. Arī meitas atbilde bija tik pat aizkustinoša. Meita ir nesaprašanā, kāpēc tas viss notiek tieši ar viņas māti – ķīmiskā apstarošana, lūk, nepieciešama arī operācija. Mātei nogriež labo krūti. Tas vēl nav viss. Grāmatu var izlasīt ātri vienā ceļojumā – piemēram uz kuģa vai lidmašīnā.