Ir astoņdesmitie gadi — laimīgās padomju dzīves kulminācijas punkts: jebkura prece ir deficīts, visu nosaka tikai un vienīgi pazīšanās. Aleksis, kārtējo kontrabandas Panasonic transportējot uz komisijas veikalu, pa ceļam iebrauc psihiatriskajā slimnīcā pēc māsas, kura tur atradusies jau divus gadus kopš mātes, veikala vadītājas, pašnāvības, it kā pašnāvības. Imaldai vēl nav ne jausmas, ka mātes nāve bijis tikai sākums, viņa nenojauš, kādās spēlēs vēl tiks ievilkta, vien acu priekšā visu laiku ir no gaiteņa gala redzamais vaļējais istabas logs, mātes rītakleitas stūris un nepazīstama vīrieša roka uz durvju stenderes ar cipariem 1 9 3 2 uz pirkstiem…